Nākamajai dienai plāns bija šāds: no rīta kurš kurp, bet vakarā uz termālajām pirtīm. Man patīk dzelzceļš. Tāpēc, kad ieraudzīju fotogrāfijā kaut kādas sarūsējušas tvaika lokomotīves, daudz nedomāju un uzreiz sagribēju pie tām.
Sākumā gan mēs iegriezāmies pabrokastot hipīgā vegānu kafejnīcā ar milzīgu reitingu. Par laimi, viss ir blakus. Dzīvei centrā ir arī savi plusi, ne tikai kņada un troksnis. Kafejnīca ir tik hipīga, ka kūciņu sauc "pārāk jēla", bet apakšvirsrakstā rakstīts "100% jēla, 100% vegāniska, 100% paleo, 100% bezglutēna". Praktiski inde racionālam cilvēkam. Ko gan tur padarīsi, cerēju, ka nenomiršu, un apriju. Kopā ar tradicionālo latti, protams.
Cvargs A mūs brīdināja, ka termālajās pirtīs obligātas ir iešļūcenes. Dvieļus mēs bijām paķēruši no mājām, bet ar čībām sanāca misēklis. Lai par tām nemaksātu trīsdārgi pašā pirtī, pa ceļam uz staciju iegāju "Decathlon", tāpat viss turpat blakus. Sapirku visiem čību komplektus, bet sev vēl arī mežstrādnieka kreklu. Interesanta detaļa - krekls izrādījās ar pastiprinātu plecu daļu, acīmredzot, lai varētu bieži staipīt mugursomu.
Ilgi vai īsi, bet beidzot tiku līdz dzelzceļa stacijai. Apku biju uzlicis jau iepriekš, tāpēc cerēju, ka problēmu nebūs. Diemžēl šī nav Šveice. Nopirkt biļeti man nesanāca, lai kā es censtos. Kāpēc – to es nespēju saprast. Braukt gan vajadzēja tikai divas pieturas. Tomēr tuvāk otrajai es pamanīju kontrolieri un skrēju no viņa uz vilciena beigām. Par laimi, paguvu izlēkt. Nodomāju, ka atpakaļceļam biļeti gan es noteikti nopirkšu laicīgi. Kā zināms, ja gribi sasmīdināt Lielo Makaronu Monstru, pastāsti viņam par saviem plāniem.
Izlīdu uz perona starp betona balstiem. No kases vai pat biļešu tirdzniecības automātiem tuvumā nebija ne smakas. Bija gan kaut kādas puspamestas ēkas, bezgalīgi garš betona žogs, bet aiz tā - brīnišķīgs padomju ritošā sastāva paraugs puspuvušā stāvoklī. Es sapratu, ka ēkas - tas ir autoserviss un biljarda klubs. Aizvilkos uz otru pusi, mēģinot visās iespējamajās kartēs atrast ieeju. Nekādi nesanāca. Tas, ka ik pēc divsimt metriem žogā bija tērauda durvis ar kodu atslēgām, arī neviesa optimismu.
"Kaut kas te nav tā," nodomāja Štirlics.
